Atskaite

Nu ko. Saakshu ar to, ka te vinjiem nav garumziimju, tapeec rakstiishu parastajaa chat rakstaa. Iet man te labi. Pat nenjemot veeraa to, ka darba pashlaik nav, juutos tiiri okei. Kaapeec? Ir daudzi pavisam vienkaarshi iemesli, kas man te liek justies labi:

• Pretiimnaaceeji vienmeer uzsmaida un pasveicina
• Paika te ir nesameerojami leetaaka (es patiesiibaa nesaprotu, kaapeec Latvijaa taadas cenas uzsistas augshaa)
• Lai arii laiks te ir drankjiigs, ir patiikami izbaudiit shiis salas laikapstaakljus, kurus tik ljoti esmu veeleejies izjust
• Dziive kopumaa te ir daudz vienkaarshaaka, laikam jau taapeec, ka te nav taa stresa.
• Nav jau arii man galiigs bezcers ar darbu. Shis un tas paraadaas, tad atkal noriet, atkal uzspiid, centies nopkjert, nesanaak...nekas, dziivo taalaak.
• es dziivoju pie lieliskiem cilveekiem, kuri gan mani, gan lauru atbalsta jebkuraa briidii. Arii mees sniedzam vinjiem savu paliidziibu, kaa nu maakam. Tad ar tulkoshanu, tad ar maajasdarbiem.
• Esmu laimiigs, ka neesmu sheit atbraucis viens pats. Man ir liidzi mana miiljaa, par ko es esmu vinjai ljoti pateiciigs, jo vinja joprojaam arii turaas :))

Nu re. Izklausaas jau skaisti. Bet nu nevar jau arii buut te viss kaa paradiizee:

• Te ir shausmiigi daudz polju, kuri censhaas nospiest letinjus pie zemes
• Sheit ir shausmiigi daudz tiinju, kuri, protams, protams paarsvaraa ir pokEMOni ar simts kraasu frizuuraam, lielaam kedaam, iespiestaam pakaljaam dzhinsos un lielaam dziives gruutiibaam savos 13 vai 14 gados.

Jaa, par tiem poljiem. Vinji iisteniibaa ir baigie maitas. Ir mums te taads Thainstone hotelis, no kura vienu Sveetdienas dienu aizgaaja prom 3 latvieshu straadnieki. Mees to uzzinam, nu tagad baigi laimiigie, iesim pieteikties, uzreiz buus darbs utt. Bet meres tiekam briidinaati par to, ka tur jau 4us gadus (vismaz) shefo polji, kas nu jau ir uzkundzeejushies par supervaizeriem un atbalsta tikai poljus un letinjus spiezh aaraa kaa nu kursh maak. Duushu sanjeemushi, ejam lielo gabalu ar kaajaam, jo transports te ir meemi daargs (2 paundi par 5min braucienu). Novilkaamies kaadu pusstundu, bet laimiigi galaa tikushi, ieraugam beidzot ziimi uz hoteli. Viss saak atgaadinaat nevis Skotiju, bet gan vienu no vaacu miilas romaaniem, kur gjimene dziivo kalna galaa lielaa pilii ar 100 apkalpes locekljiem un kaviaarmaizeem brokastiis. Ejam pa celju augshup caur mezhu. Celja malas nokrautas ar akmenjiem. Celsh taa jau shaurs, bet nee, veel malaas kaut kas jaasakrauj. Tiec nu gudrs briidii, kad tu brauc tur ar savu dzhipmashiinu un pretii brauc veel viens taads pats ar LandCruiser (par briinumu to vinjiem te ir maz). Ieraudziijaam viesniicu, uzreiz bija skaidra bilde, ka te nebuus patiikamaa straadaashana. 18.gs. pils, noaugusi ar viinogulaajiem (atrodiet pashi netaa Thainstone hotel un paluuriet). Iegaajaam iekshaa, tur pie pienjemshanas staav sieviete, izkraasota visaas kraasaas, pieaudzeeti mati, baigi smaida. Saakam sarunu un peec akcenta uzreiz saprotams, ka nav vieteejaa. Protams, tikliidz mees paprasiijaam kaut ko par darbiem, pirmais pretjautaajums bija par nacionalitaati. Zinies, melot jau ar negribaas, pateiksi, ka polis, paarbaudiis, vai maaki beert pa polzski. Teicaam, ka letinji un uzreiz mums atcirta, ka diemzheel pagaidaam darba nav. Dodam pretii - mees zinam, ka vakardien 3 letinji aizgaaja prom no shejienes, znachit jaabuut briivaam vakanceem. Nee, nav, ja nu vieniigi pa sestdienaam 3 stundinjas pastraadaat. Nu i suuds ar visu, nospljaavaamies un gaajaam prom. Paaris dienas atpakalj, uzzinaajaam neapstiprinaatu, bet diezgan droshu faktu par skaisto pili. Darbinieki esot maniijushi tur jociigas shtelles. Vienai sievietei (ceru, ka polietei), pienjemot viesniicas apmekleetaaju, peekshnji sajuuta, ka kaads aiz muguras shljuuc kaajas. Pagriezusies - jaa, baltas chiibinjas vazaajaas pa viesniicas telpaam. Tad nu nodomaajaam, ka polji baigi muus izvilkushi no suudiem. Tas pat itkaa neesot vieniigais spoks rajonaa, ir veel citi, kas shad un tad piekaapjot gan pie klientiem, gan darbiniekiem. Nu, tiiri, lai sastaadiitu kompaaniju.

Shobriid censhos nokaartot shtelles ar vienu darba vietu, par kuru gan shobriid neveelos runaat. Nav ko ljarksteet, citaad nesanaaks.

Vsjo, man te laika limits beidzas. Jaa, starp citu, te maajaas internets ir reti kuram, taapeec te sisteema taada, ka tu piesakies biblioteekaa, tev izsniedz klienta karti ar kodiem un tu reizi dienaa, ievadot savus datus, vari izmantot internetu stundu bez maksas, kas pilniigi pietiek, lai uzrakstiitu kaut ko sheit, paarbaudiitu e-pastus, ieietu chomos.lv un veel zinjas palasiitu. Paraados un visticamaak arii turpmaak paraadiishos sheit diezgan reti, jo nav baigaa veelme skriet veejainaa, lietainaa laikaa uz biblioteeku tikai deelj neta. Kaadreiz varbuut veel atvilkshos un kaut ko te iepostoshu. Ja nu kaadam baigi interesee kaa mums iet un kaa mums neiet, droshi griezhaties pie maniem, vai Lauras vecaakiem. Vinji tad arii jums izstaastiis sho un to.

Davai, chau.

ko es gribēju teikt...

tikko uzsāku jaunu savas dzīves ēru šeit. neko vēl īsti nesaprotu. jauniņais kā nekā. ceru, ka ar laiku piešaušos visām fīčām, ko te piedāvā. es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis blogs man noderēs kā tāda sava veida pierakstu burtnīca, kur varēšu drukāt iekšā visus savus turpmākos dzīves notikumus aiz 10. oktobra. Jā, baigi svarīgs datums. Kāpēc? Ļoti vienkāršu iemeslu dēļ. es itin nemaz negibu būt pēdējais, kurš izslēdz gaismu, tamdēļ sakravāju koferus un laižos no šjienes prom, aiz sevis atstājot pēdas smiltīs, kuras tiks ātri aizskalotas un aizmirstas, kā arī skolas gaitām uzlieku jautājuma zīmi (academic year). Kāds tam visam iemesls? Es uzskatu, ka man nav jāupurē savi jaunības gadi valstij, kurā es nejūtos drošs par tuvāko nākotni. Valsts neko nedod man, es darīšu tāpat. Manuprāt, sadoties rokās un pārdzīvot šito ķibeli nav vērts, nav vajadzīgs un bez tā var iztikt. Cits padomās, ka daru muļķīgi, cits atkal uzsitīs uz pleca un paslavēs par itkā pārdrošo, bet no otras puses diezgan pārliecinošo lēmumu doties uz zemi, kuras daba jau sen trinkšķina pa manu emocionālo stīgu. Katrā ziņā šī zeme nav Latvijas iedzīvotāju B plāns - Īrija un tā nav arī iepirkšanās pilsēta Londona. tas gan ir uz tās pašas salas. Dzīvošu apvienotās karalistes robežās. Dzīvošu valstī, kuras aizspriedumainie simboli bieži vien mēdz būt rūtaini svārki, gardīgs viskijs un piedzērušies veči, respektīvi, Skotijā. Un nē, zemenes, sēnes un visi citi augi, kurus lasa, pako, fasē un šķiro, nebūs mana specialitāte. Pēc iekrātās informācijas, tur tādas vakances nepastāv un labi vien ir.
Nu lūk, 10. oktobrī tiek sapakots koferis, 10 min brauciens un es jau čekojos, reģistrējos, mani pārbauda un 22.30 - adios amigos, Ryanair jeb kā Normis saka "Rainis" mani nogādās tur, kur iespējams es jutīšos kaut nedaudz labāk. Finansiālajā ziņā, protams. Kaut gan, varētu pieaistīt arī sabiedrību. Strādājot ZARĀ, es laikam esmu diezgan atskatījies uz nomālētiem ģīmjiem un klientiem, kuri ir gatavi atstāt entos simtus par lupatām, lai tikai izskatītos labāk par kaimiņu, kurš nupat atgriezies no Berlīnes H&M "trakajām dienām" un caur loga rūti varēja ļoti labi pamanīt viņa oriģinālo ģērbšanās stilu starp daudziem identiskajiem censoņiem, kas nesamaksās rēķinu par īri, bet D&G mirguļojošo jostas sprādzi gar degunu nelaidīs. Šī visa uzspēlētā publika manī izraisa drausmīgu nepatiku pret Latvju tautu kopumā. Es ticu un zinu, ka starp blingojošajiem un pantofšikiem pastāv arī pavisam vienkārši un jauki cilvēki. Visus kaķus vienā maisā es nebāžu. Tomēr, var ļoti viegli novērot, ka mums visiem ir vienāda tieksme - dzīties pēc maksimālā. Cilvēki būs gatavi kāpt pāri līķiem, lai tikai iekrātu vēl nedaudz, lai atļautos savam "būmeram" nopirkt jaunus, ārprātīgi spīdīgus un rotējošus pakavus, vai trokšņainu glušaku, nu tā, lai citi zina, ka tu te tagad brauc uz šanci naktsmaiņā.
Protams, es esmu vairāk kā pārliecināts, ka gan man, gan Laurai pietrūks mūsu abu vecāki un reiz pienāks brīdis, kad kodīsim spilvenā, jo grūti ir sazināties caur skype, jo redz smailiņš ar apskāviena funkciju nedod to siltuma sajūtu no sev tuvajiem un mīļajiem. Bet tas viss ir pārejošs. Tādiem brīžiem dzīvē ir jābūt, lai pēc tam spētu izjust to jaukuma un siltuma sajūtu. Varbūt pēc gada, varbūt pēc diviem, bet tomēr...
Nu ja, to es arī gribēju pastāstīt. Visticamāk, ka šeit arī tiks sīkāk apstāstītas manas turpmākās gaitas par darba meklējumiem, zelta atradnēm un zaļajiem zariem, pēc kuriem es tiekšos, kār arī par ikdienas sīkumiem, labajām un ne tik labajām epizodēm manā dokumentālajā filmā bez atkārtojuma.

Sincerely Yours,
Ojārs