tikko uzsāku jaunu savas dzīves ēru šeit. neko vēl īsti nesaprotu. jauniņais kā nekā. ceru, ka ar laiku piešaušos visām fīčām, ko te piedāvā. es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis blogs man noderēs kā tāda sava veida pierakstu burtnīca, kur varēšu drukāt iekšā visus savus turpmākos dzīves notikumus aiz 10. oktobra. Jā, baigi svarīgs datums. Kāpēc? Ļoti vienkāršu iemeslu dēļ. es itin nemaz negibu būt pēdējais, kurš izslēdz gaismu, tamdēļ sakravāju koferus un laižos no šjienes prom, aiz sevis atstājot pēdas smiltīs, kuras tiks ātri aizskalotas un aizmirstas, kā arī skolas gaitām uzlieku jautājuma zīmi (academic year). Kāds tam visam iemesls? Es uzskatu, ka man nav jāupurē savi jaunības gadi valstij, kurā es nejūtos drošs par tuvāko nākotni. Valsts neko nedod man, es darīšu tāpat. Manuprāt, sadoties rokās un pārdzīvot šito ķibeli nav vērts, nav vajadzīgs un bez tā var iztikt. Cits padomās, ka daru muļķīgi, cits atkal uzsitīs uz pleca un paslavēs par itkā pārdrošo, bet no otras puses diezgan pārliecinošo lēmumu doties uz zemi, kuras daba jau sen trinkšķina pa manu emocionālo stīgu. Katrā ziņā šī zeme nav Latvijas iedzīvotāju B plāns - Īrija un tā nav arī iepirkšanās pilsēta Londona. tas gan ir uz tās pašas salas. Dzīvošu apvienotās karalistes robežās. Dzīvošu valstī, kuras aizspriedumainie simboli bieži vien mēdz būt rūtaini svārki, gardīgs viskijs un piedzērušies veči, respektīvi, Skotijā. Un nē, zemenes, sēnes un visi citi augi, kurus lasa, pako, fasē un šķiro, nebūs mana specialitāte. Pēc iekrātās informācijas, tur tādas vakances nepastāv un labi vien ir.
Nu lūk, 10. oktobrī tiek sapakots koferis, 10 min brauciens un es jau čekojos, reģistrējos, mani pārbauda un 22.30 - adios amigos, Ryanair jeb kā Normis saka "Rainis" mani nogādās tur, kur iespējams es jutīšos kaut nedaudz labāk. Finansiālajā ziņā, protams. Kaut gan, varētu pieaistīt arī sabiedrību. Strādājot ZARĀ, es laikam esmu diezgan atskatījies uz nomālētiem ģīmjiem un klientiem, kuri ir gatavi atstāt entos simtus par lupatām, lai tikai izskatītos labāk par kaimiņu, kurš nupat atgriezies no Berlīnes H&M "trakajām dienām" un caur loga rūti varēja ļoti labi pamanīt viņa oriģinālo ģērbšanās stilu starp daudziem identiskajiem censoņiem, kas nesamaksās rēķinu par īri, bet D&G mirguļojošo jostas sprādzi gar degunu nelaidīs. Šī visa uzspēlētā publika manī izraisa drausmīgu nepatiku pret Latvju tautu kopumā. Es ticu un zinu, ka starp blingojošajiem un pantofšikiem pastāv arī pavisam vienkārši un jauki cilvēki. Visus kaķus vienā maisā es nebāžu. Tomēr, var ļoti viegli novērot, ka mums visiem ir vienāda tieksme - dzīties pēc maksimālā. Cilvēki būs gatavi kāpt pāri līķiem, lai tikai iekrātu vēl nedaudz, lai atļautos savam "būmeram" nopirkt jaunus, ārprātīgi spīdīgus un rotējošus pakavus, vai trokšņainu glušaku, nu tā, lai citi zina, ka tu te tagad brauc uz šanci naktsmaiņā.
Protams, es esmu vairāk kā pārliecināts, ka gan man, gan Laurai pietrūks mūsu abu vecāki un reiz pienāks brīdis, kad kodīsim spilvenā, jo grūti ir sazināties caur skype, jo redz smailiņš ar apskāviena funkciju nedod to siltuma sajūtu no sev tuvajiem un mīļajiem. Bet tas viss ir pārejošs. Tādiem brīžiem dzīvē ir jābūt, lai pēc tam spētu izjust to jaukuma un siltuma sajūtu. Varbūt pēc gada, varbūt pēc diviem, bet tomēr...
Nu ja, to es arī gribēju pastāstīt. Visticamāk, ka šeit arī tiks sīkāk apstāstītas manas turpmākās gaitas par darba meklējumiem, zelta atradnēm un zaļajiem zariem, pēc kuriem es tiekšos, kār arī par ikdienas sīkumiem, labajām un ne tik labajām epizodēm manā dokumentālajā filmā bez atkārtojuma.
Sincerely Yours,
Ojārs
